FB Pixel

Prieks, ka vēlies ar mums sazināties! Stāsti, kas uz sirds, mēs vienmēr esam Tev gatavi palīdzēt!

Tēma*
Ziņojums*
Vārds*
E-pasts*
Tālrunis
captcha
  • PIEZĪMES
  • VĒSTULES

Irina un Edijs

Kāzu datums:

12.08.2012

Kāzu fotogrāfs:

Mārtiņš Leitis

Svinību vieta:

viesu nams "Krauklīši"

Mūsu stāsts sākās gandrīz pirms 7 gadiem Ogrē. Es dejoju TDA Dzīpari, viņš TDA Ogre (TDA – jauniešu tautas deju ansamblis). Mans kolektīvs atradās par grupu zemāk, tādēļ vienmēr ar apbrīnu skatījos uz TDA Ogre dejotājiem – tas bija mans sapnis iestāties šajā kolektīvā un dejot kopā ar viņiem. Pagāja 3 gadi, jaunās sezonas sākumā aizgāju, iestājos, mani pieņēma. Interesanti, ka sākumā Edijs bija vienīgais puisis, kurš man nepatika. Bet tad sākām runāt, jokoties, viņa 1001 anekdote katrā dzīves situācijā. Un jāatzīst - viņš bija viens no labākajiem dejotājiem....un tas manā dvēselē jau vien aizskāra dziļāko stīgu – censties, līdzināties, sasniegt to pašu – Jā! Mūsu intereses sakrita!

Pēc gada kopā rīkojām manu 21. Dzimšanas dienas balli Ikšķiles kultūras namā ar tuvākajiem draugiem. Pusnaktī, saiņojot ārā dāvanas, viena dāvana bija ietīta mazākā, tad vēl mazākā kastītē un vēl un vēl mazākā. Tad Edijs nometās uz ceļa un visu priekšā bildināja. Vienmēr ar smīnu skatījos TV filmas un domāju – kā var zaudēt valodu? Nav jau tik traki! Bet dzīvē....es zaudēju valodu, varēju tik čukstus izdvest: „Jā!!!!!”

Pēc gada man augstskolā piedāvāja doties studēt Erasmus programmā uz Milānu. Tas vienlaikus bija grūtākais un viens no labākajiem mirkļiem manā dzīvē. Tik daudz draugu, emociju, bet galvenais – mūsu mīlestība izturēja gan laiku, gan attālumu. Es vienas nedēļas laikā nokārtoju sesijas eksāmenus un atlidoju 1 dienu pirms Dziesmu un Deju svētkiem, lai kopā ar kolektīvu un draugu (tagad jau vīru) izbaudītu tās vienreizējās sajūtas – DEJOT!

Pagāja vēl četri gadi....un, šķiet, mēs abi SAJUTĀM TO, ka IR LAIKS! Radās tāda iekšējā sajūta, ka esam gatavi teikt Jāvārdu pasaules un Dieva priekšā. Kāzām sākām gatavoties apmēram 7 mēnešus iepriekš. Pats svarīgākais - atrast labus un tuvus vedējus. Mums bija tikai viens variants padomā, un viņi neatteica. Nākošais solis – devāmies tikties ar Ikšķiles mācītāju Dzintaru Laugali. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad apmeklēju Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcu, un uzreiz tajā iemīlējos. Šaubu nebija – tā ir īstā vieta! Un mācītājs... es patiešām nebūtu iedomājusies, ka var tik atklāti runāt ar mācītāju, viņa asprātība, mūsdienīgā uztvere – tas mūs apbūra.

Svinību vieta... Sākumā mēs bijām ieplānojuši rīkot pavisam mazas kāzas, varbūt pat bez otrās daļas. Bijām sarunājuši nelielu kafejnīcu. Tomēr mūsu sapnis... tā kā mums abiem ļoti patīk dejot (un mūsu vecākiem arī) – mēs sapņojām sarīkot kāzas ar dzīvo mūziku, dejām līdz rītam, mičošanu, guldināšanu un celšanos. Tad nejauši draugiem.lv atradām viesu namu Krauklīši (Tīnūžos), kurš uzreiz iekrita sirdī. Un apbrīnojamā veidā apstākļi sakārtojās tā, ka mums TAS izdevās. Pielabojām budžetu dažās opcijās, izvirzījām prioritātes un sanāca.

Man likās, ka pirms kāzām neuztraucos vai gandrīz neuztraucos, bet reāli ... pat darba devējs sāka pievērt acis uz maniem uzvilktiem nerviem, pat aizmāršību. Jā! Galva bija pilna ar dažādām idejām, tikai ne ar darbu saistītām. Kāzās viena no svarīgākajām lietām mums bija fotogrāfs. Līdz ar to ļoti rūpīgi to meklējām un piedomājām pie rekvizītiem fotosesijā – lai katra bilde veidotos ar stāstu. Tā mēs atradām Mārtiņu Leiti (viņu ieteica viena līgaviņa no Precos.lv), un esam par 500% apmierināti ar viņa veikumu.

Dažas dienas pirms kāzām bija patiešām uztraukumu pilnas. Divas dienas pirms kāzām naktī zvana draudzene (kura bija uzaicināta kā video operatore), izrādījās, viņu notrieca automašīna. Vienu dienu pirms kāzām zvana baznīca – mūsu mācītājs smagi saslimis un nevar novadīt laulību ceremoniju. Ja Dieviņš aizver vienas durvis, viņš mums atver citas. Dienu pirms kāzām uz ielas satikām senu paziņu – profesionālu video operatori no vietējās televīzijas. Radās traka doma viņu uzaicināt. Tas bija viens mūsu labākajiem lēmumiem. Zanda Tereško – tas ir zelta talants savienojumā ar smalku izjūtu un gaumi. Un Baznīcai izdevās sameklēt mācītāju no Jūrmalas.

Manam vīram kāzu dienā izdevās piepildīt vēl vienu manu slēptāko sapni. Visu laiku esmu apbrīnojusi aktieri Egilu Melbārdi. Tā kā mans vīrs strādā kopā ar viņu, viņš uzaicināja Egilu par mūsu šoferi. Es izkusu, kad ieraudzīju piebraucam viņa auto pie mūsu mājām. Mani sapucēja make-up un frizūru speciāliste Janīna Sarkanābola. To nav iespējams aprakstīt vārdos, lai runā bildes par viņas darbu.

Piebraucot pie baznīcas, manas kājas un rokas trīcēja tā, ka domāju – vispār neuzkāpšu pa baznīcas kāpnēm. Cik dīvaini, ka cilvēks savā laimīgākajā dienā spēj tik ļoti uztraukties. Savu vīru ieraudzīju tikai pie altāra. Tētis mani ieveda, gar sāniem bija nostājušies mani deju kolektīva dejotāji. Godīgi sakot, tajā mirklī es nedzirdēju ne ērģeles, ne viesus redzēju – tikai savu topošo vīru. Kāzu ceremonija bija patiesi skaista, tie vārdi, ko teica mācītājs palika ierakstīti sirdī.

Pēc tam sekoja bildēšanās pie baznīcas, šampanietis un došanās garā, skaistā fotosesijā. Salaspils botāniskajā dārzā mūs sagaidīja ogļu melns zirgs un čigāniete, kura ar mīlas balādēm pavadīja mūs visu fotogrāfēšanās laiku. Tad piestājām Ikšķiles parkā. Vedēji ar Lielvārdes jostu sasēja mūs kopā. Daugavā bija nolaists ūdens, tādēļ devāmies uz Sv. Meinarda salu. Tur mūs sagaidīja pikniks ar uzkodām un tēju – beidzot bija mirklis atelpai. Fotogrāfs mūs tik veiksmīgi nosēdināja ar muguru pret sevi un skatu uz Daugavu, ka pēkšņi aiz muguras sāka skanēt saksofons (Artis Gāga) melodiju: Dons „Ja Tu man esi” (tā ir dziesma, pie kuras vīrs mani bildināja). Tas bija MAĢISKS mirklis. Un visu to laiku, kamēr dejojām, bildējāmies, atpūtāmies, saksofonists spēlēja populārākās mīlas balādes. Cilvēki visapkārt vienkārši apstājās, klausījās un applaudēja.

Kad nonācām viesu namā, arī mūsu vecāki sagaidīja ar uzdevumiem – sāls un maize, kāpšana uz šķīvja, mīļvārdiņu nosaukšana utt. Vedēji bija parūpējušies par fantastiskām spēlēm, viss tik raiti gāja uz priekšu. Draudzene bija palīdzējusi mums uzstādīt kāzu deju - Pŗāta Vētra „Man kabatā”. Tik pēc tam draugi stāstīja, kā zālē visi aizturēja elpu, uz mums skatoties. Tad vakara gaitā Egils paņēma mikrofonu un sāka skanēt Dona dziesma „Ja Tu man esi!”. Un vēlreiz mūsu sirdis apstājās no sajūsmas. Deju zāli atbrīvoja mums diviem vien.

Pēc neilga brīža ieradās liels bars ar čigāniem ar viltus līgavu (pārģērbies dejotājs – vīrietis), pie tam stāvoklī, kura izmisīgi meklēja sava bērna tēvu (vidējās paaudzes deju kolektīvs Pavards). Daņči, dziesmas, rotaļas, izsmējāmies no sirds.

Tuvojās mičošana... mēs tik ar acs kaktiņu pamanījām, kā pie viesu nama ezera pretējo krastu sāk noklāt dučiem lāpu. Sveces peldēja pat ūdenī. Mūs visus pasauca ārā, vēl reizi pasēdējām savu vecāku klēpī, tad iekāpām laivā un airējāmies uz pretējo krastu. Pēkšņi no tumsas iznira Ogres Tautas teātra aktieri maršēdami Šveika tērpos ar eņģeļa spārniem un salutēja mums (mēs abi spēlējam Ogres Tautas teātrī). Tad parādījās Tomuļmāte no Skroderdienām un nolasīja buramvārdus - pret rītiem, pret vakariem utt. Tad no tumsas izskrēja Don Žuans un mēģināja mani aizvilināt un apvārdot. Savukārt Šarlote un Matrīne pie vīriņa lipa klāt (arī no izrādes Don Žuāns). Tad ieradās Dievs ar mirdzošu nimbu un novēlēja mums laimi. Bija tāda sirreāla sajūta - kā nokļūt pasakā, jo atdzīvojās visi šie tēli no izrādēm, kur bijām spēlējuši. Tad mēs airējāmies atpakaļ...

Vēlā naktī, kad sāka jau rasties domas par gulētiešanu, ieradās Ikšķiles amatierteātris – visi naktstērpos, ar spilventiņiem un dziesmām mūs saģērba un aizveda uz istabiņu (pirms sākām spēlēt Ogres Tautas teātrī, daudzus gadus abi spēlējām Ikšķiles amatierteātrī).

No rīta mūs pamodināja daži dejotāji (iepriekšējā vakarā čigāni) un novadīja lustīgu rīta rosmi un rotaļas. Otro dienu veltījām tikai atpūtai -  burbuļvannā.

Paldies vedējiem, kuri uzbūra mums pasaku! Paldies vecākiem un draugiem, kuri palīdzēja un bija ar mums. Visi šie cilvēki padarīja mums šo dienu vēl īpašāku un mīļāku.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties
CITI KĀZU STĀSTI