ui , njaa man ar jadomaa , ko ar puskji dariit....esmu dzirdeejusi , ka 1 kaazu gadadienaa dedzina , kaadeelj ?

Pievienojos viedoklim par māņticībām. Ja nezinātu 101 ticējumu, tad būtu vienalga, ko ar to pušķi darīt pēc kāzām. Lai gan es zinu ticējumus, kas starp citu ir pretrunīgi- vieni saka visu mūžu glabāt, citi sadedzināt, vēl citi ūdeni palaist, utml., es tiem nekādu nozīmi nepiešķiru tāpēc tie mani atstāj vienaldzīgu. Glabāšu pušķi kā jebkuru krāmu- kamēr prieks paņemt rokās un apskatīt, tikmēr lai stāv. Kad sāks likties, kam man tādu sūdu vajag, tad pēc izjūtām- vai sadedzināšu vai izmetīšu. Esmu gan spoguļus plēsusi, gan visādas citādas lietas uz "nelaimi" darījusi- nekas TĀDS ievērības cienīgs nesekoja. Nu, protams, ka te pieminētais piemērs- 20 gadus glabāt pušķi, tad sadedzināt un pēc gada izšķirties ir tikai vainas novelšana. Te jau varam analizēt no psiholoģiskā viedokļa- ja 20 gadus pušķis stāvēja un pēc 20 gadiem to izmeta, jādomā, ka sievietei tajā brīdī jau bija kaut kāds iemesls, kādēļ pēkšņi pušķis vairs nelikās kaut kas svarīgs. Citiem vārdiem- laulība sāka brukt pirms pušķa izmešanas. Un pēc tam vainu novelt uz pušķi- ir vairāk nekā bērnišķīgi.
Citiem vārdiem- rūpējieties par laulību nevis parastiem priekšmetiem, tad laulība būs ilga, laimīga un saticīga! To arī Jums visām novēlu!

Mana māsiņa nākamajā dienā pēc kāzām savu pušķi iemeta upē - tā teikt uz laimi :) Uztaisījām veselu ceremoniju, tie, kas bija palikuši :)

Mans pušķītis jau no kāzu dienas rīta ūdeni nav redzējis, bet stāv ļoti skaisti joprojām. Man liekas, tādu es viņu arī vēlos saglabāt, un neklausīties nekādās māņticībās.
Tāpat bija ar kleitu, kad paziņoju māsīcai, ka aiznesu uz tīrītavu, tad viņa iebrēcās, ka nedrīkst!!! Bet tā kā es aizliedzu viņai stāstīt, kas man par to draud, tad beigās izdomājām pašas, ka iztīrīt kāzu kleitu no dubļiem ir iztīrīt kāzu dienas atmiņas no sliktajiem momentiem un netīrumiem :) Punkts. Neko citu negatīvu es negribu dzirdēt, lai sevi neiekodēju.

Māņticība, manuprāt, darbojas tik daudz cik katrs pats tai tic. Ja ticēsi ka kaltēti ziedi nes nelaimi, tad to arī pievilksi. Kad pušķis būs izkaltis, likšu to kastē pie pārējām kāzu dienas lietiņām un kleitas, lai glabājas. Kādu dien noteikti gribēsies izcilāt tās mantiņas un pakavēties atmiņās.

Man bija ļoti skaista mičošana pēc kura slikās - patiešām, viens posms ir beidzies. Un tīri pēc izjūtām, lai arī man tas ļoti patika,pušķi vairs nevēlējos. Bija paredzēts mest, bet pēc tās mičošanas arī vairs amerikāņu pasācienus negribējās. Tāpēc ar pilnīgi vierīgu sirdi to atdevu nomičotajam pārim. Kaut sākumā likās - oj, nekad nevarēšu šķirties no sava pušķa. Tās izjūtas tajā dienā mainās visu laiku ;)

Man arī tīri subjektīvi tā dedzināšana liekas tāda brutāla padarīšana, jo spēcīgākās asociācijas ir tieši tādas, ka - ''dedzina visu slikto'', kaut būtībā jau to var intepretēt pavisam savādāk t.sk. arī pozitīvā nozīmē.
Līdz kāzām īsti nezināju, ko pēcāk iesākšu ar savu pušķi, taču kad otrās dienas vakarā ieraudzīju to jau pavisam saņurkājušos, sapratu, ka kaltēt un glabāt to nevēlos, bija iekšēja sajūta, ka pušķis ir kas tāds, kas pieder jau noietam posmam manā dzīvē un man tas vairs nav vajadzīgs, arī ne sentimentālām atmiņām (tas vairs neizskatījās ne tuvu tik skaists un drīzāk izraisīja manī nožēlu). Piedāvāju vīram naktī aiziet līdz Lielupes tiltam un iemest upē manu pušķi un viņa piespraudi, ko arī izdarījām - ieelpojām vēl pēdējo reizi mūsu kāzu dienas ziedu smaržu un atdevām tos upei, kuras krastos daudzus gadus piedzīvoti mums nozīmīgi brīži.

kāpēc jādedzina pušķis? dedzina jau visu slikto, nevis labo. hmm.. kad man noņēma vainagu, es ar līgavainim tur teicu, met ugunskurā (it kā smejoties) man uzreiz pateica, ka dedzināt nedrīkstot. uzlika to vedējmātei un viņa pēc tam to palaida ezerā. ūdenī gan var iemest. vēlams tekošā. lai aizskalo :)
es gan tam pušķim nepielieku tik lielu nozīmi, jo man tas ir pušķis, kuru no rīta uzdāvināja līgavainis. viesi taču arī dāvināja ziedus.. nu kaut kā tā es to uztveru. pušķis skaists. vēl stāv un priecē mani :)

Es savu pušķu metu pēc mičošanas.. :)

mans pušķis gan tika saglabāts un, kā teica vīriņš - varēsim kāzu jubilejās vilkt ārā un fočēties atkal. :) Vienīgi dabīgās orhidejas tika aizvietotas ar mākslīgajām :)

Mans pušķītis bija no kallām, un to jau izžāvēt praktiski ir neiespējami, tādēļ viņš man 2 nedēļas skaisti nostāvēja vāzē un vēlāk tika sadedzināts.

es arī neglabāju, metu gaisā savējām meitenēm-laimīgā, kas noķēra, tika bildināta 2 ned. pēc mūsu kāzam :)
Esmu redzējusi, ka met "viltotu" līgavas pušķi-kur acīmredzams, ka nav tas pats-tas gan man likās neforshi-kādēļ jāmēt-atrakcijai? Tad labāk nemet, ja nevēlies dāvāt to kādai un gribi saglabāt sev.

Man jau draudzenes mēnešiem runāja, ka grib ķert manu pušķi :)

Tas ko es saglabāju no kāzu nakts-ir sveces, kuras tad arī tiks aizdedzinātas kādos īpašos bŗīžos/datumos, gultas veļu ( dāvana mums), pārbaudījumos tapušas lietas-vārdi u.c.

Es neplānoju savu pušķi glabāt! Jo vairs nav ne tuvu tik skaists kā bija svaigs! Esmu plānojusi mest to prom, nevis miskastē, bet sadedzinšu, lai mums nozīmīgās lietas nemētājas apkārt pa pasauli!
Tā skaistumu varu apskatīt un apbrīnot kāzu bildēs! :)

Ticiet vai neticiet muļķībām, bet es noķēru pušķi (līgava meta īsto) 2.februārī, bet pēc gada 14.februārī tiku bildināta. Pie tam kāzās biju gan neprecēta, gan vispār bez sava puisha. Tā ka nezinu, bet sava daļa taisnības tur ir! ;)

Tu mani ieintriģēji, ko Tu ar kāzu pušķi darīsi pēc pirmās kāzu jubilejas?

Es savējo ieliku maisiņā un noliku pie kāzu lietām....glabāšu līdz pirmajai kāzu jubilejai.

Nu ar to teicienu tā ir, kā ir - ja tam pieķeras, tad ir traki briesmīgi, tad tiešām pazūd, pēc kā ilgoties. Es gan vairāk ar domu, ka ir jārūpējas par to, lai būtu, pēc kā ilgoties. Ir jābūt kaut kam - vai nu kopīgām tradīcijām, kuras īstenot kāzu jubilejā, vai nu kaut kam citam kopīgam, ko gaidīt, par ko priecāties. Lai nav tā - piedzimst bērni, vīrs - tas pats vecais, dzīve iegūlusies, nekā nav, pēc kā tiekties.
Ja pazūd perspektīva, pazūd arī interese. Tā man šķiet.

Nu neticu es tam teicienam līdz galam. Ir pēc kā ilgoties. Arī pēc 15 un 20 gadiem. Piemēram man nevajag dot atkal skaļi solījumu vai zvērestu. Tas jāsaka dzīvē vienu reizi, citādi nav jēgas. Nodilst. Ja es kādreiz došos ar vīru pie altāra, tad tikai aiz ticības Dievam, bet ne lai dotu atkal zvērestu. Nekad nevilktu otreiz savu kāzu kleitu. Tās sajūtas, kas bija toreiz, nē, tas lai paliek man dziļi atmiņā un atkārtot nevēlos, jo tas bija kas īpašs.

Pagaidīju, kamēr novīst un izmetu misenē. Kam man beigtus ziedus.

es savēju aizmetu pēc pusnakts neprecētajām meitenēm. Un tieši īsto nevis kādu citu, jo zināju, ka pati izmest to ārā nevarētu , bet negribas arī krāt putekļus uz tā - tad nu labāk, lai tas ir nodots tālāk un tad jau nav mana daļa, kas ar to notiek! :)