Divas dienas pirms kāzām, saņemot kleitu un apmetni no šuvējas, izmisusi konstatēju, ka apmetnis uzšūts par lielu un izskatās ... nu ne pēc kā. Dienu pirms kāzām skraidām ar līgavaini pa Rīgu, sagaidot ārzemju viesus no lidostas, meklējot sarkanu lakatu un plīvuru. Paldies Dievam pieslēdzas mans mammis un vēl pāris labi cilvēki un viss atrisinās – ir gan plīvurs, gan lakats, gan sarkana somiņa un arī viesi sagaidīti godam. Mājās tiekam vēlu un tad arī vēl simts sīkumi jāpadara un astītes jāpievelk. Gulēt tieku ap diviem, bet miegs nemaz nenāk.

Dzinn.. 8.00 zvana modinātājs. Pamostos ar domu – today is the day.. nevaru noticēt, ka pasākums, kuram gatavojamies jau no februāra, beidzot ir klāt. No rīta brokastīs ašā kafijas krūze un skriešus uz salonu pucēties. Salonā satiekos ar mammi. Viņa uzpucēta jau un skatās un nevar nopriecāties, ka viņai tik skaista meita :). Blakus tiek posta vēl viena pavisam satraukta līgava. Īsi pirms 11.00 tieku laukā no salona un zaļā mētelīti ar plīvuru matos pa ielu dodos uz viesnīcu pie ārzemju viesiem. Tur satieku visus jau saposušos un man vēderā sāk griezties taureņi.

Visi draudzīgā bariņā dodamies uz manas dzimtas mājām, kur mani gaida baltā kleita un sarkanie zābaki. Pa ceļam aizsūtu sms līgavainim, ka viņam būs smuka sieva. Saņemu pretī: „tavs vīrs arī smuks, tik ja vēl tās rokas tā netrīcētu! Šausmas – es vēl nekad tā neesmu nervozējis”.

Nonākam manās dzimtas mājās, tur mūs sagaida pavisam sapriecājies, smaidīgs suns un māsīca ar dēliņu. Sākam ar mammi pucēties „pa īstam”. Negaidīti atsperas radu vīrs, kurš sāk malt nesakarīgus tekstus priekš kāzu dienas. Viss beidzas ar traci un raudāšanu. Dusmās šņorēju nepaklausīgās zābaku lentītes, kad dzirdu skaļus izsaucienus un redzu – pagalmā cēli ieripo balts limuzīns. Aaaaaaaa! Nu arī es uztraucos pa īstam un steigā slauku notecējušo tušu

Klauvējiens pie durvīm – vedējpāris ar līgavaini ir klāt. Taujā pēc līgavas. Viņiem tiek piedāvāta māsīca baltā plīvurā – komplektā nākot arī jau gatavs bērns. Nē, tāda nederot, vajag sarkanos zābakos. Saprotu, ka ir laiks doties. Kāpju lejā pa trepēm un tur jau viņi stāv – visi sapucējušies un mazliet satraukti

Līgavainis pavisam zaļš ar milzīgu sarkanu rožu pušķi. Aši iedzeram pa glāzei šampanieša un lecam limuzīnā, lai dotos uz dzimtsarakstu nodaļu.

Limuzīnā sajūta pavisam nereāla, šķiet laiks ir apstājies un 10 minūšu brauciens ilgst stundu. Beidzot nonākam Siguldas pilī. Protams, par ātru.

Kolēģīte mūs ieved blakus zālē. Tur visi četri uztraukušies stāvam un jokojamies.

Ierodas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja ar īsu ceremonijas instruktāžu. Aiz durvīm sākas kņada – sāk ierasties mūsu kāzu viesi. Aši apsveram domu četratā laisties projām tāpat, taču sāk skanēt kāzu maršs un nu jau vairs nav kur likties. Spēlē lieliskais Zintis Žvarts un mēs ejam. Ceļi trīc.

Sākas svinīgā ceremonija. Dzirdu, ka runāts tiek daudz, bet neko no tā visa nesaprotu. Vienā brīdī piefiksēju, ka sarunātais fotogrāfs nav ieradies. Bildē mana kolēģīte, bet tie ir sīkumi, jo klāt nozīmīgais jautājums. Tālāk jau viss notiek raiti – gredzeni, bučas mammām.

Un tad apsveikumi, ziedi.

šampanietis, laba vēlējumi un smaidošas sejas visapkārt.

Skaisti un oriģināli (kleita un zābaki!) Nosmējos par šito teikumu: " Līgavainis pavisam zaļš ar milzīgu sarkanu rožu pušķi." Laba krāsu gamma!:)

Vedējtēvs aizskrien pēc fotogrāfa. Tas sakaunējies, taču tagad bildē dubultā. Izvedam fotografēšanās pasākumu ārā, pils dārzā.

Kad visi sabildēti, tad viesus atstājam mammas un mīļo izpalīgu ziņā un paši ar vedējiem un fotogrāfu dodamies „klasiskajā kāzu fočēšanās maršrutā” uz Turaidu. Protams, neiztrūkstošais kāpiens pie Turaidas rozes – vīrs mani varonīgi uzstiepj līdz pašai augšai.

Noliekam ziedus un dodamies meklēt mīlestības akmeni.

Atrodam to, taču tam visriņķī dubļi. Eh, brienam cauri arī tiem un ir vērts, jo bildes sanāk fantastiskas.

fotosesija :)

fotosesija :))

fotosesija :)))