Pulksten 17.00. Daugavā slīka kāda meitene. Izrādās, tā bija Pētera viltus līgava Ilze (patiesībā gumijas lelle, turklāt īsto līgavu sauc citādi),
kas viņam jāizglābj un ar ko nu jāpavada kopā viss vakars.

Iestiprinājušies Pēteris ar Ilzi muzikantu pavadībā valsēja cauri Vecrīgai, līdz nonāca 11. tramvaja galapunktā, lai dotos uz nākamo atrakciju vietu.

Pēteris ik pa brīdim izkāpa no tramvaja un veica pārlidojumus no vienas pieturas uz citu. Negaidot viņš satika vēl vienu vakara varoni - Supermenu
un, draugiem asistējot, metās ar to brīvajā cīņā.

Betmena pirmais uzdevums bija nobalsot tramvaju, īstajā laikā nāca retro tramvajs, kurā viņa labākais draugs no skolas laikiem bija sarūpējis gardu cienastu.

Draugi Pēteri pirmo reizi mūžā aizveda uz sabiedrisko pirti, kur stundu karsējās, dzēra alu, uzkoda voblas. Iznākot no pirts, Pētera īsto drēbju vairs nebija, tikai maisiņš ar Betmena «ādu». Pēteris pēcāk sacīja: «Es ilgi nevarēju saprast, kas esmu, tagad jūtos kā savā ādā. Draugi mani saprata.»

Vecpuišu ballītes vakara nagla bija Pētera uzstāšanās klubā «Kardināls». Viņam, kaislīgam smagu ritmu cienītājam, lika dziedāt saldsērīgas melodijas no Selīnas
Dionas un Vitnijas Hjūstones repertuāra. Pēc šī pēdējā pārbaudījuma Pēteris kopā ar draugiem devās krietni nosvinēt «pēdējās dienas brīvībā».