es pārgāju vīra uzvārdā, jo mums abiem nelatviskie uzvārdi, bet sen jau gribējās man citu:D
nu man liekas, tas vīrietim ir pagodinājums, ka sieva ir viņa uzvārdā, tāds zīmogs sava veida..
kaut gan zinu pārus, kas nemaina uzvārdus, nenēsā gredzenus utt, bet laimīgi vienalga.
vajag padomāt vai ar tavu vārdu jaunais uzvārds ies kopā vai ne, vai pašai patiks kā izklausās

Es nemainīju,sākotnēji tas bija ceļojuma dēļ, kur bija vajadzīga vīza, bet tad nolēmu,ka mans uzvārds ir ļoti līdzīgs vīra un daudz skanīgāks, tāpēc nemainīju. Vīram vienalga, vīra vecākiem gan nē -tie uztver to kā necieņas izrādīšanu, mani vecāki to uztver tā- ne jau uzvārds jūs veido par ģimeni, bet gan tas brīdis baznīcā..kad sakat jāvārdu.

es mainīšu, jo patīk topošā vīra uzvārds, kā arī manējais ir tik polisks un grūti izrunājams,ka vīriņa latviskais man ļoti patīk :)

mums būs abu :)

Es noteikti mainīšu. Man viņa uzvārds ļoti patīk, un man šķiet, ka viņa uzvārds ar manu vārdu skan daudz labāk nekā mans tagadējais uzvārds.

Es pārgāju vīra uzvārdā, jo tas man patika daudz labāk kā iepriekšējais, turklāt kopā ar vārdu ir daudz skanīgāks un jaukāks. Taču tagad LR likumdošana pieļauj dažādas iespējas - tu vari vispār nemainīt uzvārdu, vari mainīt uz vīra, vari savam pielikt klāt vīra, vai vīrs var pāriet tavā uzvārdā, nezinu tikai vai vīrs var paturēt savu un pielikt klāt vau, tači domāju, ka arī tas ir iespējams. Tā ka izsver pati, kurš no variantiem ir labāks, skanīgāks un patīkamāks. Jo vajag tā, lai abiem ir labi, turklāt ievēro, ka lielākai daļai vīriešu ir lepnums, ja ģimenei ir viņa uzvārds t.i. tēva dzimtas uzvārds, kuru viņš noteikti gribēs arī jūsu nākamajiem bērniem, ja tādu vēl nav :) Tācu tās ir tikai manas domas, jo uzskati un vērtības katram ir dažāds un ne vienmēr var sakrist ar sabiedrībā pieņemtajām:)

Ai, man tā pati problēma bija- topošajam krievisks uzvārds, bet nu tomēr izlēmu, ka pieņemšu, jo paturot savu un pieliekot mīļuma uzvārdu galā ar nekas jēdzīgs nesanāk. Tad jau labāk, lai abiem viens uzvārds. Man pat liekas, ka viņš jūtas lepns,ka es 'pieņemšu viņa uzvārdu.. ;)
Bet, vecāki jau sāk man pārmest, ka ko es Latvijā dzīvošu ar krievisku uzvārdu. :(

man arii liidziiga situaacija - mans meitas uzvaards skaisti skaniigs un latvisks, bet viiram - krievu uzvaards. un man tas uzvaards tik joti nepatiik...veeljoprojaam... un tomeer paargaaju viira uzvaardaa. protams ir jau te visaadas modes kaa ar tiem uzvardiem daraas, tomeer man liekas - ja tu pienjems savu viiru uz visu dziivi, tu pienjem vinja gjimeni, vinja senchus, vinja uzvaardu! :) nu tas mans konservatiivais uzskats. taa ka es sakozhu zobus un maacos jauno parakstu! :)

un pat mans ljoooti nacionaali noskanjotais teevs neko neteica par to ka man tagad krievisks uzvaards - jo taa nu tam jaabuut, ka gjimenei ir viens uzvaards. man pashai vienmeer ir bijis nesaprotams kaa taa var - sievai viens uzvaards, bet viiram un beerneim - cits...nu muljkjiigi kaut kaa!

Es zinu daudzus vīriešus ar krievisku uzvārdu, kas paši piedāvājas ņemt sievas latviskāko, jo dzīvojot Latvijā ir labāk ar latviskāku uzvārdu :) Pati iešu vīra uzvārdā, tiesa ne visai gribu, bet no malas tas izskatās ļoti muļķīgi, jo mums ir ļoti līdzīgi tie uzvārdi, bet tomēr, kaut kā dīvaini, bet nu..., lai jau mīļotais priecājas :) Vismaz kāzās esmu noteicēja par katru sīkumu :) (izņemot vedēju atrakcijas un plānus, tur mums nav nekāda teikšana, man pat nav ne mazākas nojausmas kas būs)

Man ir tāda paša situācija kā daudzām meitenēm..
man ir smuks latviešu uzvārds, bet viņam - krievu uzvārds.
Lieta tāda, ka es vienmēr zināju, ka neatteikšos no sava uzvārda, pēc ilgām pārdomām, es nolēmu pieņēmt vīra uzvārdu kā otro,
tādejādi mūsu ģimenei ir viens uzvārds, bet es savai vēlmei - saglabāt -meitas uzvārdu - paliku uzticīga...
Un starp citu, es ļoti ātri pieradu pie sava garā uzvārda un man tas ļooti patīk :)

aha, a ko darīt, ja vīra uzvārds nepatīk? nu ir pat kā , ka precēties negribas , lai uzvārds nav jāmaina... var jau nemainīt, bet tad vesela rinda uzmet lūpu...
tomēr domāju, ka palikšu pie sava :)

cik pazīstama situācija... pēc 9 dienām kāzas, un mēs vēljoprojām strīdamies.... man vienīgai ir tāds uzvārds, LR noteikti, domājams, ka pasaulē arī, un tēvam esmu vienīgā meita... bet vīram tāds neskanīgs krievu uzvārds...
pārliecināt viņu pāriet manā nesanāca, bet tik ļoti negribas, lai ģimenē būtu dažādi uzvārdi.. braucot ceļojumā pat nemaz nezinās, ka esam vīrs un sieva...
kopā liekot ar nekas dižs nesanāk, viņam ar nepatīk kā izklausās...
un ko darīt?? joprojām esmu pārdomās.....

Neuztraucies, Tu vēl nezini, kā dzīvē notiek..., tagad, manuprāt, labāk pieņem vīra uzvārdu. Pats uzvārds varētu pat garantēt, ka nepazudīs, es ļoti vēlējos pieņemt vīra vecmāmiņas meitas uzvārdu, tas ir tik skaists un man piemērots, mīļotais šim uzvārdam arī piekrita, bet uzdevumu runāt ar vecmāmiņu gan lika man, ja jau tā gribu. Vecmāmiņa atteicās dot mums savu uzvārdu :( kā jau vecs cilvēks viņa nesaprata, kā mēs tā varam ņemt citu uzvārdu ir tak dzimnta un tādā garā... eh...

Par savu uzvārdu neaizmirsti un, kad pašas bērni nonāks līdz kāzām un nevarēs vienoties par uzvārdu, piedāvā savējo :)

Tas jau tā būtu, bet ko darīt, ja tas uzvārds tik ļoti neiet pie sirds, ka pat asaras acīs sariešas, kad domāju, ka visu mūžu vajadzēs tā sevi saukt... :((

Es vīru visus pazīšanās gadus esmu saukusi un vēl joprojām saucu uzvārdā, jo kad iepazināmies domāju, ka tā ir iesauka...ilgi nevarēju izlemt ko ar uzvārdu darīt...viņš manā uzvārdā atteicās nākt, un noteica, ka man pašai jāizdomā vai gribu palikt savā uzvārdā, vai ņemt viņa, vai likt abus. Gala lēmumu, ka pieņemšu vīra uzvāru, pieņēmu tikai tad, kad rakstīju iesniegumu (man māsai ir 3 gadīgs dēliņš, kad pēdējo reizi biju ciemos viņš man uzdeva tādus jautājumus, uz kuriem pieaudzis cilvēks būdams nespēju atbildēt, tad arī sapratu, ka vismaz jāizvairās no savu bērnu jautājumiem par to kāpēc mammai ir savādāks uzvārds kā tētim)

Bjanka, esi dzirdeejusi taadu teicienu - ja tu miili mani, tad tu miili arii manu suni! :)
nu nav tik traki! es arii gandriiz raudaaju jo uzvards man liekas tik nesmuks un nepiestaav ne man ne manam vaardam, toties ar kaadu lepnumu es tagad saucos par sava viira kundzi, ar kaadu lepnumu parakstos, un tiiik nepacietiigi gaidu savu jauno pasi!

un ar laiku jau pierod. atkaartoshu joku iz dziives - nu nav jau tik stulbi kaa Skaidra Galviņa! :D:D

Ja ir tik traki, tad izvērtē, kas Tevi vairāk skumdina-tas, ka būsi ar vīra ne pārāk foršo uzvārdu vai tas, ka Jums būs atsevišķi uzvārdi. Es paliktu pie savējā, jo ne jau uzvārds nosaka, ka esat ģimene, Jums tak vēl gredzentiņi būs!:) Tagad daudzi paliek katrs savā uzvārdā, jo tā ir vienkāršāk, bet Tavā gadījumā, ja pat asaras sariešas no domas par vīra uzvārdu... Nu nezinu...

Par tiem jokiem iz dzīves... Žanis Mamis ar nav nekas dižs :D

šitas posts labi nebeigsies. viens kašķis par tēmu jau bija.



Kā jūti tā dari!

es pāriešu vīra uzvārdā! to zināju jau no pirmās dienas, kad sākām runāt par kāzām. un, tāpat kā ashele, arī es domāju, ka viena ģimene=viens uzvārds! negribu (un nepatīk), lai katram savs uzvārds - kādu tad bērnam dot??? bet tas tā.. nestrīdēšos ar tām, kam savādākas domas - katra lai dara, kā grib!

man ir ļoti latvisks un skanīgs uzvārds (arī diezgan rets), vīram arī ļoti skanīgs un izklausās latvisks, bet nezinu vai tā ir... :] mans vārds un vīra uzvārds kopā skan ļoti labi! nu vismaz manuprāt! un man ir arī brāļi, kas turpinās nēsāt manas dzimtas uzvārdu!