Kāpēc kāzu avīzei jābūt pilnai ar sludinājumiem, kā sieva maina vīru, vīra māti utt?
Kāpēc Jūs nevarat avīzē publicēt reportāžu par savu pirmo satikšanos? ( kas ļoti daudzus interesētu ) Kāpēc vedēji nevar izstrādāt virkni jautājumu par jūsu hobijiem, aizraušanos, mīļākajām filmām, kuras jaunlaulātie iesaka utt. Tas kāda būs kāzu avīze, ir atkarīgs no Jūsu vedējiem un Jums pašiem!
Mēs dzīvē pārāk daudz ironizējam nopietnas lietas. Tad nu nav brīnums, ka šādi autori un atbalstītājii, pēc tam nespēj kopā nodzīvot pat līdz Sudrabkāzām. Jo laulības ir ironija, vai ne?
Tas ka nosvinējāt fantastiskas kāzas, protams ir apsveicami. Bet kad nodzīvosiet fantastisku laulības dzīvi, vismaz lidz sudrabam, tad laikam arī ir vērts dziļāk iedziļināties uzskatos, kas ir jāuztver ar ironiju un pret ko labāk izturēties ar cienu un pietāti.

:D:D:D:D

Par rakstu nosmējos jau sen. Tagad uzjautrinos par diskusiju. :D

Ļoti pārmetošu toni saklausu Jūsu komentāros un īsti neizprotu - kāds tam ir iemesls?

Ja jau ieminaties par manu atsauci uz Kāzu avīzi... Mans komentārs, kurš skanējā šādi:

"Kāpēc kāzu dienā būtu jāņirgājas par topošo vīramāti, jāspriež par izmētātām zeķēm un jāanalizē, kā nabaga topošais vīrs tagad nesīs šo ģimenes dzīves smago slogu itin visā aplaimot savu sievu un nemitīgi būt zem viņas tupeles, kā arī jāspriež par to, kurš kuram un kā varētu uzlikt ragus (bet tiesi ar šādu zemtekstu ir prakstiski visa "smieklīgā" kāzu avīzes daļa)?"

bija tikai un vienīgi izbrīnas pilns jautājums par to, kādēļ lielākajai daļai sabiedrības šķiet, ka šāds kāzu avīzes satur ir pieņemams un atzīstams par labu esam, jo manā uztverē, šāda ķengāšanās uz ņirgāšanās par "laulības džīves līkločiem" īsti nepiedien šiem svētkiem. Nevienā mirklī šādam saturam neizteicu atbalstu un jau pirms savām kāzām, meklējot kādu baudāmu paraugu, ieskicējumu kāzu avīzei, nudien neko jēdzīgāku par šādiem banāliem paraugiem neatradu. Bet lielākoties cilvēki tiešām par šādu saturu ir sajūsmā - ak, vai, cik bija jauti! Nu nav tas ne jautri, ne skaisti, ja mēs raugāmies no patiesās kāzu dienas un laulību kopumā būtības.

Tai pašā laikā nenoliedzu, ka ir lietas, kurām var pieiet ar ironiju, sarkasmu u.t.t., jautājums tikai, kāda ir katra uztvere, vai lasītājs šo sarkasmu vai ironiju saskata un vai saprot, ar kādu mērķi tas lietots.

Līdz ar to, ja salīdzina ironizēšanu par laulības dzīvi, par vīra un sievas savstarpējām attiecībām, par attiecībām ar vīramāti/sievasmāti, par savstarpējo pienākumu sadali un tamlīdzīgam lietām - man tie nešķiet sīkumi. Savukārt pirmskāzu "drudzis", gatavošanās process, kurā nereti viens vai otrs no jaunā pāra (bet biežak tomēr tiesi līgavas) sapanikojas, saķer stresu par sīkumiem un dramatizē visu līdz trillera cienīgiem apmēriem, tomēr ir salīdzinoši "nenozīmīgāks" moments, ja ta var izteikties, tādēļ arī pieļauju, ka par šo var paironizēt, ko arī raksta autors ir izdarījis. Ja viņš sādu lirisku savārstījumu būtu radījis par laulības džīvi, es droši vien nostātos nevis apjūsmotāju, bet tieši otrādi - noliedzēju pusē.